Ikvienam velo sportistam amatierim reiz pienāk brīdis, kad ir skaidrs – trenēties tā, kā līdz šim vairs nav efektīvi, bet, kā to darīt turpmāk - padoma īsti nav. Kāda tad ir labākā treniņu metode, kad, cik daudz un ar kādu intensitāti braukt – tie nav tik vienkārši jautājumi, lai tikai ar pāris atslēgvārdu ierakstīšanu interneta plašumos varētu atrast pareizo un piemērotāko atbildi.

Bieži vien sportisti, kas trenējas “uz savu galvu”, pieļauj tipisku un ļoti būtisku kļūdu – pieturas pie principa: braukt ātrāk, vairāk, spēcīgāk, lai gan šī metode nebūt nesniedz labākos rezultātus.Pavisam vienkāršs piemērs no dzīves šeit pat Latvijā – kādā velo komandā viens sportists pagājušajā gadā treniņos nobrauca apmēram 12 tūkstošus kilometru, kamēr otrs 5000 līdz 6000 kilometrus. Varētu domāt, ka viņu rezultāti sacensībās būtiski atšķirsies, bet nē – sportists, kas treniņos nobrauca mazāk, no sava komandas biedra sacensībās atpalika tikai minūti vai divas.

Kur tad ir noslēpums? Protams, viena lieta ir iedzimtās īpašības, tomēr, kā jebkurā jomā saka eksperti– talants ir tikai 10%, pārējie 90% no sasniegumiem ir darbs. Šajā gadījumā– viens no viņiem strādā pareizāk, pēc kādas noteiktas metodikas.

“Izdarīt maksimāli daudz pēc iespējas mazākā laikā” – tā varētu īsi raksturot principu, pēc kāda trenējos pats, un tāds arī būtu piemērotākais velosportistiem, kam treniņi jāsaskaņo ar darbu, mācībām un ģimeni. Reālā dzīve un treniņiem pieejamais brīvais laiks bieži vien ienes korekcijas un, pat ļoti gribot, nav iespējams sezonai gatavoties un formu uzturēt pēc principa “ātrāk, ilgāk, grūtāk” katrā treniņā. Pat vēl vairāk, zinu vairākus piemērus, kas šādi sabojājuši sirdi un veselību.

Trūkstot treniņu sistēmai, nereti sportisti grūtos treniņus brauc dienās, kad vajadzētu atpūsties, savukārt, grūto treniņu dienās spēka kvalitatīvam treniņam vairs reāli nav. Vai arī sportists ilgstoši trenē elementu, kas viņam jau tā labi padodas, jo padodas taču, un izaugsmes nav. Līdz ar to sasniegumi ir viduvēji un netiek panākts maksimālais rezultāts.

Sistēma, sistēma, sistēma – trīs svarīgākie atslēgas vārdi; turēties pie vienotas metodikas, nevis svaidīties starp neskaitāmos interneta resursos saklausītiem haotiskiem padomiem. Ar individuāla treniņplāna un personīgā trenera palīdzību iespējams izveidot katram sportistam vispiemērotāko grafiku– kad, cik daudz un kādā intensitātē trenēties, turklāt, kā jau minēts iepriekš, būtiski ir sagatavot reālu un izpildāmu plānu atbilstoši pieejamajam brīvajam laikam, organisma reakcijām un līdzšinējai fiziskajai slodzei.

Sistēma, vienota metodika – tā ir atbilde uz jautājumu, kā tad panākt maksimālo rezultātu iespējami īsā laikā. Tas, protams, nenozīmē, ka ieviešot sistēmu rezultāts mēneša laikā no 500. vietas uzleks līdz pirmajam simtam. Maldīgi ir domāt, ka ir kāda maģiska metode, ar kuras palīdzību uzreiz iespējams nokļūt uz pjedestāla, patiesībā ir jāievēro daži vienkārši treniņu pamatprincipi, kas pielāgoti jūsu specifiskajām vajadzībām un izaugsme būs visai ievērojama.