Šogad esmu nolēmis sacensībās un treniņos braukt ar cieto dakšu, jo īsti neapmierināja ne esošā FOX RL100, ne arī Manitou R7 Absolute. Lielu daļu laika braucu ar aizvērtu lockout, patika arī mana otra fixed gear braucamā dinamika. Rīkoties par labu cietajai dakšai mudināja arī tipiskākie segumi Latvijas sacensībās – grants, cieti zemes ceļi, asfalts, salīdzinoši maz sakņu, par nopietniem akmeņiem nemaz nerunājot. Pirmajos Sportlat un SEB posmos uzrādītie rezultāti izvēles pareizību tikai apstiprināja.

Vienīgās sacensības, kurās biju nolēmis braukt ar mīksto dakšu, bija Latvijas čempionāts XCO (krosā), jo tur trase ir salīdzinoši smagāka un mīkstā dakša varētu patiešām noderēt. Tā nu pēc Siguldas SEB posma uzliku atpakaļ FOX dakšu, lai treniņos paspētu pierast pie jaunās ģeometrijas un gaitas īpašībām. Pats par sevi saprotams, ka paātrinājumi uz grants ceļiem bija sliktāki, taču, man par pārsteigumu, arī mežā būtiskus ieguvumus (ja neskaita komfortu) nejutu. Tā kā man patīk visu pamatot un ar sajūtām vien nepietiek, nolēmu veikt salīdzinošos testus, fiksējot apļa laikus vienā un tajā pašā trasē, pēc iespējas līdzīgos apstākļos.

Trase: Ventspils Piedzīvojumu parka „sarkanā” jeb grūtākā trase. Apļa garums: 3,5 km. Vidējais trases veikšanas laiks: 10-12 minūtes. Kāpu meža takas, kur vietām vasarā veidojas „smilšu vannas”. Lielākās no tām nobērtas ar šķeldu, padarot smilšu posmus izbraucamus, taču nekāda medus maize tā nav. Reljefs visu laiku iet augšā-lejā ar diviem „iznīcinošiem” kāpumiem, viens garš, vienmērīgs (braucu ar 32x27), otrs vidēji garš, taču ļoti stāvs (braucams ar 22x27, ja vispār sakņu dēļ izdodas uzbraukt). Savukārt taisnajos gabalos atpūsties nav iespējams, jo citādi tiek zaudēts laiks. Mans personīgais vērtējums – labi zināmā Riekstukalna trase ir vieglāka.

Uzrādītie rezultāti

13. maijā iesildoties trases tuvumā pirms jaudas treniņa, jutos ļoti labi, tādēļ nolēmu iebraukt trasē, jo bija sajūta, ka varētu krist trases rekords. Uzrādītais rezultāts: 10:32, kas tiešām bija jauns trases rekords un par ko pats biju ļoti pārsteigts. Velosipēds tajā brīdī vēl bija ar cieto dakšu, Crossmax SLR ratiem, mazlietotām Continental Twister vieglajām riepām, tā svars – 9,5 kilogrami, savukārt ratu svars (šeit un turpmāk pilns komplekts ar riepām, rotoriem un kaseti) priekšējam 1320g, aizmugurējam 1670 grami.

Nākamais mēģinājums 30. maijā bija jau ar mīksto dakšu, lai pārbaudītu jauno ģeometriju un ātruma īpašības. Pirmo apli nobraucu 11:40, taču laiks norakstāms uz nepietiekamu iesildīšanos anaerobajām slodzēm. Otro apli nobraucu jau ar maksimālu atdevi, laiks 10:43, un man radās nopietnas pārdomas par mīkstās dakšas lietderību manam braukšanas stilam arī šādā trasē. Velosipēds: tagad ar FOX RL100 dakšu, tie paši rati un riepas, kas iepriekš, svars – 10,5 kg.

Saprotot, ka Continental Twister riepas nebūs piemērotas Latvijas čempionātam (un arī Ventspils XC trasē nav labi), iegādājos Schwalbe Rocket Ron UST, kas, lai arī smagākas (630 g) nekā Conti Twister (330g riepa + 90g kamera), nodrošina daudz labāku saķeri.

5. jūnijā, nomainot tikai riepas, trasē uzrādīju laiku 10:36, sešas minūtes nedaudz atpūtos un nobraucu vēl vienu apli, jo bija sajūta, ka pirmajā mēģinājumā bija tikai 90% atdeve. Otrajā aplī laiks: 10,34, tātad praktiski tas pats. Velosipēds bija kļuvis smagāks – 10,9 kg, jo Crossmax SLR rati ar Schwalbe Rocket Ron UST riepām tagad svēra attiecīgi 1510 un 1860 gramus.

Aizbraucu mājās un pēc stundas atgriezos trasē jau ar cieto dakšu, jutu diezgan lielu nogurumu pēc iepriekšējiem mēģinājumiem, taču par spīti visam uzrādīju laiku 10:17. Lai rezultātu neietekmētu nogurums, apli atkārtoju nākamā rīta treniņā, un laiks 10:15.

Nobraucienos liekas, ka ar mīksto dakšu ir ātrāk, drošāk un daudz kontrolētāk, turklāt, pieļaujot kļūdas, dakša tās „piedod”. Ar cieto var gadīties, ka tajā pat brīdī būtu ievērojams ātruma zudums, ja ne kritiens. Savukārt kāpumos un taisnajos gabalos velosipēds „slāpst nost” un ir grūtāk paātrināties. Ar cieto dakšu notiek pretēji, taču jāmaksā ar komfortu un kontroli. Ātros līkumos pa saknēm jālido pāri kaut kā nebūt, vienkārši cenšoties palikt trasē, savukārt, kad jāieskrienas, atliek tikai uzmīt, un velosipēds jau raujas uz priekšu. Iespējams, ka nogurstot un zaudējot koncentrēšanās spējas, tehniskās vietas kļūst vēl lēnāk izbraucamas. Šo es lieliski izjutu Baložu velokrosā. Mīkstās dakšas ģeometrija un gaita vairāk piemērota lidošanai ar lielu ātrumu līkumos pāri negludumiem, kamēr zemāka priekša ar cieto palīdz nezaudēt saķeri sakņainos, lēnos kāpumos.

Atceroties cietās dakšas sajūtas saknēs un līkumos, mīnusi izskatās ļoti lieli, bet kāda starpība – ja tās ir sacensības un visu izšķir laiks trasē, tad ar cieto dakšu laiki ir labāki! Nu nav Latvijā Eiropas trases ar akmeņiem, klintīm un pusmetru augstiem dropiem.

Trasei piemērotas riepas acīmredzami palīdz, te pat nav ko īsti analizēt, jo Continental Twister ir supervieglas riepas cietām maratonu trasēm, kamēr Schwalbe Rocket Ron domātas tehniskākām trasēm, kur pirmajā vietā saķere, un tikai tad rites pretestība. Papildus jāpiebilst, ka bezkameru riepās var pumpēt mazāku spiedienu, tādā veidā uzlabojot amortizāciju braucot ar cieto dakšu.

Kādu kombināciju izvēlēties, tas paliek katra paša ziņā – šī ir mana pieredze, un savu izvēli esmu izdarījis. Turklāt viss ir ļoti atkarīgs no katra fiziskās sagatvotības, braukšanas iemaņām, un braucamās trases. Ir braucēji, kas nobraucienus un tehniskās sekcijas ar cieto dakšu var lidot tikpat ātri, kā citi ar mīksto. Sava gaume katram jāatrod pašam, taču pilnīgi droši var apgalvot, ka rezultātus vislabāk uzlabos treniņi, nevis viena vai otra dakša.

Viss iet un viss mainās. Šis ir 2010. gada raksts. Jā, es vēl joprojām (2014) braucu ar cieto dakšu, taču tas drīzāk ir finansu jautājums. Esmu nolēmis likt SIDu un ceru brauktu ātrāk, jo varēšu atļauties mazāk domāt par trajektorijām. Papildu amortizācija tomēr piedod kļūdas, un slāpējot nelīdzenumus mazāk dzēš ātrumu. Vienā, perfekti atstrādātā aplī cietā dakša var būt ātrāka, taču garā, neiebrauktā trasē amortizācija sevi attaisnos.