Braucot mājās no pēdējā treniņa biju tik skaisti izdomājis, kā iesākt šo rakstu, bet no slidena tiltiņa iekritu Vikmestes upītē, visu aizmirsu, nāksies vien iztikt ar sausiem faktiem. :) Tātad- lēnākais brauciens ar 26er bija ātrāks nekā pats labākais mēģinājums ar 29er. Braucu garu, saknēm bagātu taku kas vijas lejup gar Vikmesti, no Reiņa trases līdz Serpentīna ceļa pakājei, mālainu un slidenu. Trek MTB maratona braucēji to atcerēsies kā posmu, pirms otro reizi doties serpentīnā. Ar katru no ričukiem tika veikti četri braucieni.
Principā rezultātos nav nekā jauna, jo apstiprinājās divas interneta forumu patiesības. Pirmā, ka tiklīdz ceļš iet uz leju, tā 26er kļūst ātrāks par naineri, un otra, ka bieži vien 29er šķietami liekas ātrāks (bet īstenībā tā nav), dēļ tā, ka ir komfortablāks. Goda vārds, šodien ar 26er man likās ka ielikšu kādā kokā, vai trāpīšu upītē, visas zarnas izkratīja, kamēr vakar 29er it kā lēnāk, bet cēli ripoja saknēm pāri.
Jāpiebilst, ka grūtībām ar „mazo ratu” Scott Scale attaisnojums bija nakts lietutiņš, kas sarežģīja braukšanu. Šodien taka pielijusi, ar vēl vairāk zelta rudens lapām, un pats trakākais, tiltiņi bija slideni! Nevienu nedrīkstēja braukt „ar gāzi”, vai arī izspolēšana ar nekontrolējamām sekām garantēta. Tas zaga metrus ieskrējienam, jo vakar ar 29er varēja sākt mīties daudz ātrāk, šodien bija jāgaida, kamēr pārripošu pāri līdz cietai zemei. Principā var apgalvot, ka abiem riteņiem nebija vienlīdzīgi apstākļi, un 26erim tie bija sliktāki, taču tas tāpat vinnēja. Iespējams, vajadzētu vēlreiz aizbraukt paskatīties ar 29er, lai skeptiķi nevarētu apgalvot, ka papildus slapjums kaut ko būtisku mainījis, vai arī ka ar katru nākamo braucienu arvien labāk zināju trasi.
Grafikā raksta sākumā attēlots katra brauciena ātrums. Pati zemākā līnija, zilā krāsā nebūtu skaitāma, jo ļoti krīt ārā no pārējām, tā bija trases iepazīšana. Izskatās, ka ar 1 braucienu iepazīšanai ir pieticis, jo visas nākamās ar 29er līknes ir cieši kopā, praktiski vienādas. Nedaudz pārsteidz, ka 4. brauciens ar 29er nav pārāks par pārējiem, jo tiešām centos, izliku fiziski visu, jo nebija treniņa beigās vairs kam taupīties. Pilnīgi pretējs stāsts par 26er, kur pēdējais brauciens uz maksimumu ir ievērojami labāks (pati augšējā līnija). Daudz kur līnijas ir paralēlas, kas nozīmē, ja izdevies uzņemt ātrumu, un noturēt to lēnajās vietās, tad paātrinos vai bremzēju vienādi. Laika līknēs redzami šie divi minimālie un maksimālie, savukārt pārējie savā starpā grupējas, attiecīgi ar katru no velosipēdiem.
No 29er testa neviens no braucieniem atmiņā neizceļas, visi liekas vienādi. Pēc treniņa nevarēju nodalīt, ka kādā būtu bijušas kļūdas, vai kas cits atmiņā paliekošs. 26er braucieni papildus slapjuma dēļ neviens nebija perfekts, katrā (varbūt izņemot pēdējo) bija pa kādai lielākai kļūdai vai izslīdēšanai, un kopējā sajuta palika tāda, ka labi, ka viss labi beidzies bez traumām. Rīt dabūšu divus komplektus vienādu riepu, taču ar Furious Frediem šeit nerādīšos, un nav jau arī vajadzības. Laiks pārbaudīt meža smilšu ceļus un cietās grantenes.
Ak jā, par to kritienu upītē :) Pašu pēdējo tiltiņu, ārpus laika ņemšanas sekcijām šodien nebraucu, kaut arī sausā laikā tur pārbraukt nav nekas īpašs. Viens no nesošajiem baļķiem salūzis, un vidū viena mala ir kādus 30 cm zemāka nekā otra. Esot tajā vietā velokurpes sāka slīdēt, ritenis slīdēt, apstāties nekā, apakšā kaut kādi koki... Centos kontrolēti lekt pāri, slīdēju atkal, izskatījos droši vien kā pīle uz ledus. :) Nekas jau traks nebija, bet pirmo reizi biju novēlies no kāda Siguldas tiltiņa. Izmantojot izdevību nomazgāju riteni un tad rāpos ārā :)
