Septembris iesācies lieliski! Ja pagājušajā nedēļā gribēju rakstīt (un neuzrakstīju) kā Velomagnēta pēdējā posmā burtiski izrāvu uzvaru sezonas kopvērtējumā, kā arī uzvarēju sprinta un kalnu karaļa vērtējumā, tad šīs nedēļas notikums ir Jāņa panākums Vienības braucienā. Viņa 8. vieta tautas braucienā bija patīkams, lai arī cerēts, tomēr pārsteigums.

Vasaras vidū nolēmām, ka sezonas otrais pīķis jāliek uz Vienības braucienu. Man tas bija izaicinājums, jo gribēju uztaisīt plānu, kas ir nevis "vienkārši labāk braukt", bet kas būtu Top 20 vērts. Ņemot vērā iepriekšējā gada braucienu, kad tik tikko izdevās iekļūt 1. koridorā, arī sportistam tas bija liels mērķis. Skaļi par vietām nerunājām, jo tā nav pareizā domāšana, taču mērķi mums bija līdzīgi. Nepieciešamās fiziskās īpašības man bija skaidras, atlika tikai strādāt. Kā redzams, "Eduarda metode" darbojas.

Tālāk Jāņa paša komentārs:

Sākums kā ierasts pirmo padsmit minūšu cīņa, lai tikai tiktu uz priekšu. Šogad izbraucot uz šosejas varēju mīt kopā ar visiem un ātri prom no sliku-mtb, celtnieku ķiverēm un bagāžnieku maniakiem. Pērn vien noskatījos kā grupa izslīd no rokām...

Brīžam nevarēju saprast, kur radušies tie cilvēki, kam braucu garām, no kurienes viņi visi parādījušies? Tiešām, nu cik tur priekšā pirmajā koridorī bija? 50? Vairāk gan ne! Tas man joprojām rēbuss.. [Vēlāk xc.lv forumā atklājās, la liela daļa startējusi no Siguldas ieliņām, lai nokļūtu pašā priekšā].

Kādu brītiņu aiz Aerodium, sākas dubultās joslas, kā reiz kad jau biju ieņēmis grupas kreisā sānā drošu pozīciju, garām panesās tandēms. Daļa metās pa kreisi, iesēsties astē. Bīstams, moments, jo otra daļa to nemaz nebija ievērojusi, tur arī nofilmēts pirmais kritiens. Protams, lielas jēgas no tā nebija, kāds paspēja iesēsties, taču tas nebija uz ilgu... Taisnē šie izmeta pāris čūskas un aizbrauca.

Līdz Sēnītes pagriezienam pāris bīstamas situācijas, jo grupā nemitīga mainīšanās uz berzēšanās, cenšos vienmēr būt malā, taču regulāri kāds mani nostumj. Aiz Rāmkalniem sāka palikt interesantāk, kā nekā temps mazliet pret kalnu nokritās. Man šāds temps ļoti patika, pat pārāk, jo pret kalnu beztolkā mazāk tirinājās apkārt exemplāri savas super izdevīgās pozīcijas meklējumos un visi brauca daudz maz disciplinēti.

Te gan bija neliels stresiņa moments, izņēmu pudeli padzert, taču tuvojās kore un grupa negaidīti pamatīgi nometa tempu. Sanāca neliels tizlums ar to pudeli un bremzēm, ātrumiem utt, taču viss beidzās labi. Tik tāds nieks kā atkritu uz grupas beigām. Varēja redzēt, ka tur beigās dažiem ļoti grūti gāja.

Prātīgi līdz Raganas pagriezienam biju atguvis pozīcijas. Acīs bija iekritis mazs puika Trek komandas kreklā, kas kā maza šujmašīna stabili brauca ar visiem.

Tagad sākās stratēģiskās spēlītes. Neviens priekšā negribēja braukt, līdz ar to ātri vien no savām pozīcijām izripoju galvgalī. Temps bija tik tālu nokritis, ka neredzēju nekādu problēmu pabraukt priekšā, ko arī darīju. Tad sākās atsevišķi individuāli izrāvieni. Rāvās gan exemplāri ar ITT aparātiem, gan citos mačos pamanītie, kā Veide, Plakans, Kaupe, E-bike komanda, policisti, kā arī džeki, ko atpazīstu pēc velo un formām, taču nezinu neko vairāk. Tās bija apzinātas māņkustības, lai paceltu grupas ātrumu un vēl vairāk kādu nogurdinātu.

Pēdējā paugurā pirms Turaidnieka kā indikators priekšgalā ir iepriekš minētie čaļi, lai būtu labās pozīcijās nobraucienā.

Nobraucienā viss ir ok, taču tuvojoties apakšai sākās bļaušana un svilpšana, varēja dzirdēt bremzēšanu. Neviens kritis, viens no policistiem bremzē slalomā uz nomales (kas noteikti kādu glāba!), viens no Garkalnes klipsē kāju un vairums atsāk braukt, jau uzminot, lai nezaudētu ātrumu un pārāk neatlaistu priekšu.

Taisnē jau var redzēt- ir atrāvieni, vismaz divi. Nezaudēju galvu un tupinu grupas kopējā tempā, taču mazliet pievelkot, lai būtu tuvāk priekšai. Pie tilta esmu apmēram divdesmitajā pozīcijā. Uzbraucam uz tilta, grupai ātrums ap 33, taču pirmie burtiski atduras pret kalnu. Sekoju kustības inercei, piebraucot pie kāda no priekšējiem ratiem kas turpina raitu kustību. Priekšā redzu četrus, viens no tiem K. Plakans (pērn otrajā grupā aizbrauca no visiem tieši kalnā) un kāds no e-bike. Pirmā kalna trešdaļa garām, kājas metās ciet, skatos atpakaļ... Redzu tikai mtb, neviena šosejnieka! [Šajā laikā finišē MTB brauciens]. Esmu uz pauzes, uz brīdi tiešām atklāsme: "Eu nevar būt!! Tas strādā!!!" Tajā brīdī pirmā doma, ka esmu vismaz 15-niekā. Nereāli! Jūtu, ka pa rupju pārnesums 53x17/19, pārslēdzu zemāk, taču ar to vairs nav līdzēts. Temps krīt un atpalieku no četrinieka.. Atkal skatiens atpakaļ, joprojām  nevienu neredz! Saprotu, ka var mazliet atlaist un vienkārši stampāt līdz augšai. Neko vairs zaudēt nevaru, un saķert izredžu arī vairs īsti nav. Pie kores slēdzu uz augšu un griežu cik var! Viss, finišs!

Savukārt man pašam Vienības brauciens ir vienas no retajām sacensībām gadā, kur nesatraucos par rezultātu, un braucu savam priekam kopā ar Maiju. Šogad jau 18-to reizi pēc kārtas. Uzbraucot Siguldniekā bija sajūta, ka kāja labi griežas. Vēl pirms finiša nobraucu lejā, un devos augšā vēlreiz, pēc jauna personīgā rekorda zem 3 minūtēm. Nesanāca, jo vairākas reizes nācās bremzēt, kad nebija iespējama apdzīšana. 3:06.  Toties pirmo reizi astoņpadsmit gadu laikā esmu viena Vienības brauciena distances laikā uzbraucis Siguldniekā divas reizes :)