Velotreniņi

Superkompensācija ir īpatnēja, bet sportam ļoti būtiska atjaunošanās procesu izpausme. Bez superkompensācijas sporta treniņš līdzinātos mācību procesam un sacensībās rezultātu tikai uz fizisko īpašību pilnveidošanas bāzes nevarētu paaugstināt. Atjaunošanās perioda sākumā darbspējas atgriežas ļoti strauji, tad seko atjaunošanās perioda vēlīnā fāze, kurā darbspējas vēl vairāk uzlabojas, bet šis process ir lēns. Toties šim lēnajam procesam ir ļoti būtiska nozīme, jo darbspēju atjaunošanās notiek virs līmeņa, kāds bija pirms treniņa vai sacensībām. Šo parādību tad arī sauc par superkompensāciju un atjaunošanās perioda lēno beigu fāzi – par konstruktīvo periodu, jo tā laikā norit tās anatomiskās izmaiņas muskulatūrā, sirdī, elpošanas orgānu sistēmā, asinīs un citur, kuras atšķir sportistu no netrenēta cilvēka.

Superkompensāciju var konstatēt gan cilvēka darbspējām kopumā, gan atsevišķām fiziskajām īpašībām, gan atsevišķos fizioloģiskos un bioķīmiskos procesos. Piemēram, superkompensācijas rezultātā sirdsdarbības ritms miera stāvoklī palēninās. Tomēr ar superkompensācijas parādību visuzskatāmāk var iepazīties, izsekojot darbspēju izmaiņām darba laikā un atjaunošanās periodā.

Augstāk zīmējumā ar brīvi izvēlētu lielumu atzīmēts darbspēju līmenis pirms nodarbības uzsākšanas: a – smagas fiziskas slodzes laiks; b – atjaunošanās periods; c – superkompensācijas fāze. Darba laikā pieaug nogurums, organisma fiziskās iespējas un darbspējas samazinās. Sākoties atpūtai, darbspējas pamazām atgriežas un pēc kāda laika sasniedz sākotnējo līmeni. Bet atjaunošanās procesi vēl turpinās, un līdz ar to darbspēju līmenis pēc pilnīgas atpūtas ir augstāks, nekā tas bija pirms darba. Māksla ir sākt nākamo treniņu tieši superkompensācijas fāzē, tādējādi panākot pakāpenisku trenētības uzlabošanos. Kā redzams no zīmējuma, ja nākamais treniņš notiek pārāk vēlu un pēc superkompensācijas fāzes, tad nekādu ieguvumu nebūs, jo darba spējas jau atjaunojušās tādā pašā līmenī, kā tās bija pirms iepriekšējā treniņa.

Superkompensācija zināmā mērā sakrīt ar konstruktīvo atjaunošanās periodu. Svarcēlāja muskuļi vai gargabalnieka palielinātā sirds nerodas tajā laikā, kad svarcēlājs ceļ svaru stieni vai gargabalnieks skrien. Stieņa celšana un skriešana ir tikai tas kairinātājs, kurš, iedarbojoties uz organismu, rada daudzas izmaiņas tajā. Slodzei atkārtojoties, atjaunošanās perioda konstruktīvajā fāzē superkompensācijas rezultātā organismā pakāpeniski attīstās tās pārmaiņas, kuras ir trenētības pamatā. Pie tam, jo dziļāks ir bijis nogurums un jo vairāk ir bijušas izlietotas enerģētiskās vielas, jo lielāka ir superkompensācija. Tāpēc nogurumam sporta nodarbību laikā ir jārodas, pretējā gadījumā fiziskās darbspējas neuzlabojas. Vienīgi jārūpējas par to, lai atjaunošanās notiktu pilnīgi, lai pozitīvo pārmaiņu vietā nerastos negatīvas novirzes, kuras sākumā izraisa pārtrenēšanos, bet, ilgstoši iztrūkstot atpūtai, iekšējos orgānos attīstās distrofiski deģeneratīvas izmaiņas. Arī šis fakts viegli uztverams no zīmējuma- uzsākot nākamo treniņu darba spējām esot zemākajā punktā, trenētības līmenis ar laiku "tiks nogremdēts", līknei kļūstot arvien zemākai un zemākai.

Jāatceras, ka lai cik ļoti jūs vēlētos sasniegt formas virsotnes, trenēšanās un atjaunošanās procesus nevar pasteidzināt straujāk par kādu konkrētu robežu. Jābūt pacietīgiem, un treniņu process jāplāno ilgtermiņā, citādi nepietiekamas atpūtas dēļ visa attīstība var aiziet pretējā virzienā.