Velotreniņi

Lai gan dzīvojam zemē, kas ar gariem un stāviem ceļu kāpumiem nevar lepoties, kalnainu vai drīzāk paugurainu trašu netrūkst arī pie mums. Arī tādu trašu izbraukšanai vajadzīga ne vien laba fiziskā kondīcija, bet jāzina arī daži knifi.

Oktobra sākumā pats dodos uz Itālijas Alpiem ar mērķi uzbraukt dažās leģendārās kalnu pārejās, tai skaitā Passo dello Stelvio, kas ir otrs augstākais asfaltētais ceļš Alpos. Nav par ļaunu atcerēties dažas patiesības, kā braukt, kad gravitācija dara savu melno darbu.

„Lai labi brauktu kalnos nevajag no tiem vairīties.” Tā saka trīskārtējais Tour de France uzvarētājs astoņdesmitajos gados Gregs Lemonds. „Piepūles ziņā nav būtiskas atšķirības starp stundu ilgu braucienu pa līdzenumu uz pilnu jaudu (40 km Time Trial) vai stundu ilgu braukšanu kalnup.”

„Lielākā daļa braucēju uzskata, ka braukšana kalnā ir grūtāka. Tā nav. Lai labi brauktu kalnos, vispirms nepieciešams mainīt savu domāšanu," tā G. Lemonds.

Taču ir skaidrs arī tas, ka laba braukšana kalnā nav atkarīga tikai un vienīgi no attieksmes. Iedzimtās īpašības, treniņi un jaudas/svara attiecība joprojām ir daudz būtiskāki lielumi. Tomēr optimisma pilna, "es to varu" attieksme ievērojami uzlabo ne tikai sniegumu, bet arī kalnos braucot gūto prieku.

• Treniņos vienkārši vairāk jābrauc kalnos. Ja ir izvēle braukt līdzenu vai kalnainu maršrutu, kuru tu izvēlēsies? Lielākā daļa viduvējo kalnos braucēju automātiski dosies plakanajā trasē. Šī īpašība jāizskauž. Divas trīs reizes nedēļā jāizvēlas pats kalnainākais no pieejamajiem treniņa maršrutiem. Lai labāk brauktu kalnos- ir jābrauc kalnos.
• Jāizvēlas piemēroti pārnesumi, un arī aizmugurējo zobratu kasete. Šis aspekts gan vairāk aktuāls šosejas sacensībās, jo MTB velosipēdam jau standartā ir pietiekami plaša pārnesumu izvēle. Patiešām DRĪKST izmantot priekšējo mazo zobratu. Braucot kāpumā pedāļu apgriezienu skaitam (kadencei) jābūt ap 80 vai vairāk, tas pasaudzēs ceļgalus, un arī rezultāts būs labāks, nekā laužot klaņus ar spēku.
• Psiholoģiski vieglāk ir braukt kalnā, nospraužot īstermiņa mērķi – nevis: „Ak, vai, līdz virsotnei palikuši (Latvijai nereāli) 5 kilometri”, bet – „Neslinkošu līdz nākamajam līkumam, vai līdz tai ceļa zīmei”.
• Kāpumā jābrauc kopā ar sportistiem, kas ir tikai mazliet labāki par Tevi. Ja izvēlēsies „uzsēsties uz riteņa” kādam, kas ir galvastiesu pārāks, ātri vien atkritīsi un turpmāk mocīsies augšup viens pats.
• Pavērtē, kas skan tavā galvā, kad minies pa kalnainu trasi. Vai pirmais, kas nāk prātā ieraugot nākamo kāpumu ir „Ak nē! &%$#@*&^ Vēl viens kalns!”? Daudz vieglāk būs ar attieksmi, ka katra nākamā kalna uzbraukšana ir jauns sasniegums, iespēja uzlabot savas braukšanas spējas.

Šajā ziņā jau iepriekš piesauktajam Lemondam ir taisnība– attieksme var būt spēcīgāka par zemes pievilkšanas spēku.

Viena no tipiskākajām kļūdām ir spēku nesadalīšana, kā rezultātā tuvojoties virsotnei kājas ir mīkstas un vairs nav spēka pienācīgi uzmīt. Galvenais– braukt vienmērīgā tempā un neraustīties. Lielajos kalnos ir pat tā, ka vieglākie braucēji, kas vieglāk panes stāvuma izmaiņas, brauc pa līkuma iekšmalu (kur parasti daži metri ir stāvāki), lai būtu īsāka distance, kamēr pārējie atrod trajektoriju, kas ir garāka, toties bez slīpuma maiņām.

Piemērs efektīvam treniņam braukšanai kalnā– jāatrod vairākas minūtes garš kāpums. Latvijā gan kas līdzīgs atrodams tikai Siguldā, kur ceļš no tilta līdz augšai atkarībā no sagatavotības prasa 3 līdz 5 minūtes. Galvā sadaliet šo kāpumu trīs daļās. Pirmo brauciet vidējā tempā, to mazliet palielinot kalna vidējā sektorā. Tuvojoties pēdējam kāpuma sektoram, protams, elpa būs smaga un pulss paaugstināts, bet situācija joprojām tiek kontrolēta. Pēdējā kāpuma sektorā pakāpeniski palieliniet tempu un tā turpiniet līdz pat virsotnei. „Iedomājieties, ka esat paklāja rullis, kas atritinās un jo tuvāk beigām, jo ātrāk tas ritinās,” iesaka G. Lemonds.

Jau otro reizi janvāra beigās biju izvēlējies trīs nedēļas trenēties Maltā, kur līdzenu vietu atrast ir grūti. Pirmajā gadā reizē kārtīgi iepazinu reljefu, un dažādi kalniņi tur seko cits citam. Tā kā treniņu laikā reizēm meklēju arī Geocaching punktus, tad redzēju visskarbākos lauku celiņus- 22, 25 un pat 28% stāvus.

Treniņu plāns bija sastādīts tā, ka šajā laikā drīkstēju un pat vajadzēja braukt kalnos. Pēc 3 stundu spēka treniņa (kad kalni jābrauc ar lielo zobratu priekšā) bija nevis bezspēks, bet gan gandarījums. Katrs kāpums bija kā prieks- "uzbraukšu šo, es to varu, un vispār, tas nāk par labu formai". Un nāca arī!

Savukārt sacensībās kāpumi ir laba iespēja noķert priekšā braucošo grupiņu vai apsteigt savus konkurentus, jo ir diezgan maz vietējo braucēju, kas ir spēcīgi šajā elementā. Trenējamies braukt kalnup, un uzreiz ievērojami uzlabosies rezultāti.