Kaspars, velo aprindās pazīstams kā KKTK, ziemu pavadīja Atlantā, ASV. Viņa stāstījums par piedzīvoto.

Projekta ievaros biju nosūtīts komandējumā uz ASV. Jau no paša sākuma zināju, ka tur būšu vismaz 3 mēnešus. Laiks te pa ziemu ir labs, sniega nav, temperatūra svārstās no -3 naktī līdz +20 dienā. Tāpēc nolēmu brīvo laiku lietderīgi izmantot velo treniņiem. Īstenībā treniņiem pat mazāk, vairāk kā pārvietošanās līdzekli nedēļas nogalēs pa vietējām taciņām un mežu.

Tīrs šosejas velosipēds mani nekad nav vilinājis, taču cyclocross ideja gan patīk - universāls braucamais gan šosejai, gan nedaudz pa grumbuļiem. Tā kā jēdzīgu lietotu sludinājumos neatradu, skatījos uz jauniem, līdz pavisam nejauši vienā mazā velo veikalā man piedāvāja rāmi no demo riteņa. Pie tam rāmis ir roku darbs! Velo veikala meistars Seth rāmjus būvē jau daudzus gadus, beidzis kaut kādas tur metālzinības, trenējas braukšanai trekā, strādā par velo mehāniķi, un piepelnās būvējot custom rāmjus, tagad arī ratus. Cik parunājāmies, tad viņš visam pieiet ar oldskūl centību un precizītāti.

Manu velo viņš salika mēneša laikā, jo rāmis tika atdots pārkrāsošanai. Vispirms apbraukāju tuvākās takas. Uz vienas no tādām, kur pārsvarā cilvēki skrien, pastaigājas, vai defilē ar velosipēdiem, panācu braucēju, kas ar savu MTB pārvietojās diezgan labā tempā. Panācu, apdzinu, tad šis iesēdās astē, tad pavilka mani. Takas beigās sākām runāties. Vārds pa vārdam, līdz viņš izstāstīja, ka sestdienu rītos 8:00 netālu no manām mājām ik nedēļu startē atklātais šosejas treniņš. Vasarās esot bez maz 50 braucēju.

Tā kā mani vairāk interesēja dzīvot pa mežu, uzbraukt kādā kalnā kur neredzēt cilvēkus, tad sestdienu rīta braucienos nepiedalījos. Turklāt rīti bieži vien auksti, ap nulli, bet jau vienpadsmitos ir 8-12 grādi, līdz ar to motivācijas celties tik agri un salt nebija nemaz. Tikai tad, kad visas tuvākās takas bija izbrauktas vairākas reizes, beidzot piecēlos un aizbraucu uz ieteikto šosejas treniņu.

Lai arī saule bija tikai 30 minūtes kā uzlēkusi, cilvēku un mašīnu izputējuša veikala stāvlaukumā bija daudz. Īsi pirms brauciena sākuma viens vīriņš gados apjautājās, kuri ir jauniņie. Laikam bija uz mani vien tendēts, jo neviens nepieteicās... Galu galā visi izskatījās savā starpā sen pazīstami. Izstāstīja, ka būs divas grupas - A grupa un īsto vīru grupa. Būšot fifty miles (90km) ar kāpumiem, pāris vietās būšot atpūta un atpalicēju sagaidīšana. Viņš pats braukšot kā pēdējais, bet viņa kolēģis būšot priekšā.

Braucienā sapratu ka tas viņa "kolēģis"  ir īstenais šo braucienu organizators. 35-40 gadus vecs, garš, slaids onka, ar vējā nobružātu seju un sportisku miesas būvi. Brauca lieliski, gan tehniski, gan spēka ziņā. Izskatās ļoti pieredzējis. Nu tāds kā mūsu "Kurjers". Cenšas pamācīt, organizēt grupu, brīdina par auto aizmugurē, piebremzē grupu, pagaida, vai pats atpaliek un pievelk robu. Pārējie dažādi. B grupā vecāki vīri. Meitenes sievietes nevienas, bet vispār pa retam taciņās vai uz ceļa formās redzētas un it kā cītīgi trenējoties.

Jā, par nelielām bedrēm visi bļauj un rāda, gluži kā internetā rakstīts. Man ar CX gan liels po par tām bedrēm, bet šosejniekiem laikam vajag uzmanīties. Brauciena pirmajos km grupu noslēdzošajam organizatoram izlūza spieķis un šis aizbrauca mājās. Tātad noslēdzošā posma nebūs?  Ok, organizatori jau pirms brauciena izteicās, ka ies apmēram savā tempā un atkritējus gaidīs tikai pāris vietās. Tā teikt dēļ kaut kāda tuntuļa viss bars nebrauks lēnāk. Principā visi arī spēja nobraukt vienā barā. Stāvie kalni nedaudz paretināja, bet pēc kalna bija pagaidīšana vai lēnāka braukšana daudz biežāk nekā solītās divas reizes. Bija kādi četri gabali, kas atpakāl neskatījās, tik mauca, lai arī atstarpe veidojās liela un nemazinājās. Kopumā pirmie 40km bija ļoti draudzīgi un es pat teiktu viegli. Bieži vien cilvēki mainījās vietām lai vienkārši papļāpātu ar draugiem.

Ap 45km ēšanas pauze, liela daļa ēda želejas. Lai arī no rīta biju ēdis tikai nedaudz putras, pašam negribējās pat līdzi ņemamo banānu. Iedzēru tikai rekoverī iejaukumu. Tad grupai pievienojās vēl daži braucēji, arī tas, kurš toreiz jautāja, ko es mežā pa takām darot ar cyclocross ričuku.

Desmit kilometrus pēc atpūtas nelielos augšā, lejā, augšā, lejā kalniņos sākās karuseļu griešana. Tādā  apjomā īsti nepatika. Ok, jātrenē ir. Daži pieredzējušie mācēja pateikt „clear”, kad vari no priekšas pārbīdīties pa kreisi, lai ietu atpakaļ, un atkal pateikt, ka viņš ir pēdējais un tev jāstājas pa labi aiz viņa. Līderis savukārt atgādināja, lai brauc līgani bez rāvieniem, bez caurumiem, un ļoti bieži izteica uzslavas, ka esot labs ātrums, „good job” utt. 
Regulāri radās atstarpes dēļ tā, ka daļa astes nevēlējās karuseļot, un vienkārši atsēdēja. Savukārt tiem kas nāk ka labi un atpakaļ vairs nav skaidrs, vai caurums veidojas tāpēc, ka tikko aizbraucis pēdējais karuselī, vai arī kāds ir nedaudz atpalicis un tūlīt pieraus. Kad ir divu velo šķirba, tad tā ir zīme ka pieraut neviens netaisās, tad kāds no kreisās malas lec pa labi un velk klāt. Tas nu gan vairs nav līgani un spēkus saudzējoši. Beigās puse priekšā virpuļo un pārējie kaut kā tirninās pa aizmuguri. Daļai apnika, daļa taupīja spēkus.

Man likās ka fifty miles ir apmēram 70 km, tāpēc psiholoģiski pie septiņdesmit ieslēdzās vārgums. Varbūt pie vainas bija pumainās riepas, varbūt A grupa, kas izbrauca vēlāk un tad ap 70-to km mūs noķēra. Reljefs bija kļuvis daudz līdzenāks un B grupa izdomāja turēt šiem līdzi. Nesanāca, bet ātrumu palielināja un atkritējus vairs negaidīja. Ap 75 km paliku viens pats un izkritu no grupas. Nez cik ātrums bija grupā, bet vienatnē ātrāk pa 38km/h vairs nespēju pabraukt. Auksts vējš sejā un saule, kas cepina muguru. Izrādās nebiju vienīgais atkritējs. Nākamajā krustojumā minstinoties, kur braukt tālāk, mani panāca divi braucēji. Tie ceļu zināja, tāpēc mierīgi braucām mājās. Tālāk vienā līkumā brauciena līderis mūs gaidīja, atvadījās, jo viņš pa citu ceļu brauca uz savām mājām pa taisno. Var jau būt, ka pagaidīja tieši mani kā jauniņo, varbūt vienmēr tā dara. Nezinu.

Brauciena laikā nekādi sprinti, izlēcēji un uz priekšu skrējēji nebija. Jutos ļoti droši. Pats gan vienu muļķību nostrādāju. Viņiem ir krustojumi, kur visiem četriem stop zīme. Tādā gadījumā zem zīmes papilsekcijā rakstīts, ka stops arī pārējiem. Tādās vietās grupa samazina ātrumu, bet brauc neapstājoties, jo visi auto tāpat apstājas un palaiž velobraucējus. Vienā tādā krustā nepamanīju  papildus zīmi, un dzirdot tuvojošos mašīnu apstājos pavisam. Neviens virsū neuzskrēja, bet izsauciens oopps! bija gan. Ātri vien piebrauca vadītājs un izstāstīja, ka kā jādara. Tā teikt par kārtību un kopējo  drošību vismaz viens jūtas atbildīgs. Pie visu četru stop krustojumiem, vai pat ja mums ir galvenais ceļš, grupa brīdina no kuras puses tuvojas auto. Drošs paliek nedrošs. Autobraucēji it kā pieklājīgi. Tajos 90 km tikai viens neapmierināts apdzenot uztaurēja. Vēl viens džips nogriezās pa labi tuvu grupas priekšgalam.

Nākošais brauciens būšot pa plakanām vietām, tātad daudz ātrāks. Domāju piedalīties, pēdējā nedēļas nogale. Redzēs kā ar CX pumpenēm ies. Nedaudz esmu skeptisks. Ja ja pret kalnu nav no svara kāda īsti riepa- sliks vai pumpene, tad ātrumā braucot pumpas deldē spēkus.

Es braucu ar velo, nodarbojos ar velo orientēšanos Latvijas izlases līmenī. Vēl lasu lekcijas RTU un rakstu treniņu plānus. 

Plašāk par mani

Tu esi nokļuvis īstajā vietā! Treniņu plāns ļaus Tev izmantot laiku efektīvi, kļūt ātrākam un apsteigt svarīgākos konkurentus. Kad sāksim?  

Rakstiet: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.