Viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz ko atbildi cenšas rast austrumu kultūras, ir par drosmes būtību- kā tā tiek saistīta ar fiziskām sāpēm vai vienkārši apziņu, ka Tu dzīvo. Ciešanas un sāpes kā dzīves sastāvdaļa vienmēr ir bijusi seno kultūru sastāvdaļa, bet diemžēl aizmirstas mūsdienu modernajā sabiedrībā. Šādi var paskatīties arī uz sportu.

Riteņbraukšanas sacīkstes savā būtībā ir noskaidro, kurš spēj visilgāk paciest sāpes. Tas ir ne tikai tēlains izteiksmes līdzeklis, bet arī tīri cilvēka fizioloģijas fakts- grūtums un nepatīkamā sajūta pie lielām slodzēm ir aizsargreakcija pret augstu pienskābes līmeni asinīs. Ik darba dienu trenējoties, nedēļu nogalēs startējot sacensībās, mēs jau zinām, ka ne vienmēr uzvar tas talantīgākais un vislabāk sagatavotais. Parasti uzvar tie, kurš spēj nevainojami lasīt sacīkstes gaitu, apvienot taktiku un spēju sakost zobus brīžos, kad pie apvāršņa parādās istā iespēja.

Sacensību vidū paskatīsimies apkārt – tuvumā esošie visi atrodamies vienā grupā, braucam līdzīgā ātrumā un esam vienādās pozīcijās – tātad visi esam vienādi fiziski stipri. Acīmredzot visu izšķirs kas katram galvā, nevis kājās. Ja tev ir grūti, ticamākais, ka pārējiem nav vieglāk, vai ne? Kurš sevi piespiedīs vairāk? Un nav būtiski, vai cīņa notiek par 1. vai 51. vietu. Grūti ir gan tur, gan te. Visiem. Atšķiras tikai ātrums.

Mocībām, ko izjūtam, ir arī psiholoģisks pamatojums. Bez mēģinājuma būt zinātniskam, izjustās pārslodzes grūtības un sāpes, manuprāt, ir saistītas ar iedzimto pašsaglabāšanās tieksmi. Ķermenis aizsargājas pret jebkāda veida traumām, un ir zināms- jo intensīvāk tu brauc, jo vairāk tiec grauts tieši šūnu līmenī. Tā pati pienskābe taču ir skābe! Tas ir visu treniņu pamatā- šūnām atkal un atkal no treniņa uz treniņu saprātīgi atjaunojoties mēs paliekam arvien fiziski stiprāki. Jo augstāka intensitāte, jo vairāk mikrotraumu muskuļu šķiedrās un ķermenis sāpēm piešķir lielāku nozīmi, liekot apstāties. Tikai nepadomājiet, ka tagad katru treniņu vajag braukt līdz raibs gar acīm! Nē!, bet tas ir cits stāsts.

Lai ciestu un uzvarētu trasē savus tuvākos konkurentus nepieciešams cīņas griba. Būtībā nepieciešams ignorēt ķermeņa pašsaglabāšanās instinktu. Katram sportistam ir jārespektē brīdis, kad sāpes sāk kļūt par nopietnu traucēkli, un jāpiebremzē, kad var gūt traumas. Tajā pat laikā sacensības ir vieta, kur mēs esam gatavi cīnīties ar sāpēm, un izmēģināt visdažādākās iespējas sevis motivēšanai.

Vai sacensību rezultātus var uzskatīt par drosmes mērauklu? Iespējams, jo tas parāda, kurš ir bijis gatavs spēlēt līdz galam, nepieļaujot padošanās iespēju. Ticamākais, ka visgrūtāk būs tiem, kas mazāk sagatavoti, taču ir ar vislielāko cīņas gribu. Var tikai apbrīnot braucējus, kas katru nedēļas nogali bez cerības uzvarēt stājas uz starta līnijas, un lēni mirst garākajā distancē, kur nav viņu īstā vieta. Viņu vienīgais atalgojums ir gandarījums par pūlēm, izjustajām sāpēm un ciešanām.

Protams, ir milzīgs prieks spēt izturēt kad jau tā ir grūti, atrast kaut kādus apslēptos spēkus, nav zināms no kurienes, un īsi pirms kalna virsotnes vienkārši apsteigt visus un aizbraukt prom. Vienatnē. Saņemtais gandarījums būs tālu no jebkādām trofejām vai naudas balvām, kuras mēs varētu tā arī neiegūt. Tas ir tas, dēļ kā katru nedēļas nogali ir vērts atgriezties trasēs. 

Shut up legs! (*Jens Voigt slavenā frāze)

Es braucu ar velo, nodarbojos ar velo orientēšanos Latvijas izlases līmenī. Vēl lasu lekcijas RTU un rakstu treniņu plānus. 

Plašāk par mani

Tu esi nokļuvis īstajā vietā! Treniņu plāns ļaus Tev izmantot laiku efektīvi, kļūt ātrākam un apsteigt svarīgākos konkurentus. Kad sāksim?  

Rakstiet: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.