Kādu brīdi braucu ar cyclocross (CX) tipa velo. Manu riteni visai daudz lietoja arī Maija, un viņa piekrita uzrakstīt savus iespaidus. Tālākais ir viņas teksts.

Citējot internetā noklausītu frāzi: “Mēs esam pārejas ekonomikā kurā cilvēkiem raksturīgi neracionāli lēmumi- ja auto, tad džips vai vismaz ar 2,5 l dzinēju, ja velo tad tikai MTB”. Patiesībā arī pati domājot par velosipēdu, vienmēr apstājos pie tā, ka vispiemērotākais manām pamatotajām vēlmēm un nepamatotajām iegribām būtu tieši kalnu velosipēds. Teorētiski ar to iespējams braukt visur, der gan mierīgai kruīzēšanai uz darbu, gan tūrisma braucieniem, gan arī taciņu un bezceļu braukšanai, kur pēdējais ir man vistuvāk sirdij.

Taču nupat man bija negaidīta iespēja izmēģināt velosipēdu, kas šķiet ir vēl universālāks, turklāt lielā daļā gadījumu pat vēl piemērotāks manai ikdienai. Tad nu lūk, turpmākais ir mans absolūtas iesācējas šosejā skats uz Latvijas velo dzīvē līdz šim maz redzētu agregātu – CycloCross velosipēdu, konkrēti Meridas Cyclo Cross 4.

Par to, kas īsti ir CycloCross un kādas ir tā galvenās atšķirības no MTB un šosejas velosipēdiem izlasāms neskaitāmos avotos internetā, tādēļ šoreiz tikai personīgi iespaidi. Pirmais, ieraugot pirms braukšanas - “Ārprāts, tas taču ir šosejnieks, labāk pat uz grants ceļiem nerādīties!”, (nebija taisnība) taču pēc nedēļu ilgas “kopdzīves” varu teikt, ka šis nu ir mans favorīts un pilnīgi noteikti, tiklīdz būs iespējams, manā garāžā līdzās “custom made” TREKam parādīsies arī CX braucamais.

Visgrūtākais, pie kā pierast, ir CX un vispār šosejas rāmja ģeometrija, līdz ar to arī sēdēšanas pozīcija, kas atšķirībā no MTB ir vairāk guļus nekā sēdus. Pirmkārt, tas ietekmē velosipēda vadāmību, bet man būtiskākais bija tas, ka lielāka slodze ir uz rokām, ķermeņa augšdaļu, kas braucot ar MTB bija noslogotas pavisam citādi. Godīgi sakot, pēc ilgākiem izbraucieniem ar CX man joprojām nedaudz sāp rokas un delnas, bet pieļauju, ka tas lielā mērā saistīts gan ar trenētības pakāpi (principā tādas īsti pat nav), gan ar to, ka, iespējams nepareizi sēžu. Tiesa gan patīkami ir tas, ka ir iespēja mainīt roku pozīciju. Otrkārt, zemā pozīcija tomēr uzlabo aerodinamiku un ātruma īpašības.

Ja vēl par tehniskajām lietām, tad jāpierod pie tā, ka bremzes nav tik asas, kā arī pie ātrumpārslēgu novietojuma un darbības. Bremžu „neasums” saistīts ar lielāku kluču attālumu no aplocēm, lai nebūtu problēmas dubļos. Jāpiebilst, ka Latvijā tādu cyclocross trašu kā Eiropā nemaz nav, un arī dubļu problēma nav aktuāla. Turklāt tagad jau ir dabūjami CX ričuki ar disku bremzēm. 

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, kā arī to, ka vismaz pāris gadus nebiju braukusi ar klipšu pedāļiem, pirmie izbraucieni ar jauno velo bija nedroši – baidījos uzņemt lielu ātrumu, baidījos strauji manevrēt, likās, ka nevarēšu novaldīt braucamo vai bīstamākās vietās izraut kājas no pedāļiem. Taču pēc nobrauktiem pārdesmit kilometriem pieradu un sāku izbaudīt CX plusus.

Vispirms tās ir ātruma īpašības – vienkārši neaprakstāma sajūta, tā viegli uzminot aizlidot pa šoseju. Vienā no pirmajiem braucieniem tā aizrāvos, ka gandrīz atkal pieļāvu sev raksturīgu kļūdu – aizbraukt tik tālu no mājām, ka tiekot atpakaļ ir nedaudz jāiespringst. Bez būtiskas piepūles tika sasniegts ievērojams vidējais ātrums, turklāt mainot segumu no asfalta uz granti, patiešām akmeņainu ceļu, zemes ceļu un meža takām.

Iesākumā bažas sagādāja arī salīdzinoši šaurās riepas – kā tās uzvedīsies nobraucot no lielceļa un cik izturīgas tās būs. Tā vienā no pirmajām reizēm dēļ pumpja trūkuma riepās nebija pietiekams spiediens un piedzīvoju mazu starpgadījumu – Rīgā, pavisam viekāršā vietā uz pavisam mazas asfalta kantītes pārsitu kameru tā, ka nebija vairs labojama. Pēc kameras nomaiņas un spiediena jautājuma sakārtošanas problēmu nav bijis, droši minos arī pa pamatīgām šķembu klātu granteni un sakņainām takām.

Tālāk par meža taciņām, kas sošejniekam it kā galīgi nav domātas. Ātrums joprojām ir lielisks, bet, lai izmanevrētu tā, kā ierasts ar MTB, ir vajadzīgs krietni vairāk prasmju. Katrā ziņā domāju tā – ja braucējs iemācās krosa trasi lieliski izbraukt ar CX velosipēdu, tad uz MTB viņam grūti atrast konkurentus. Sarežģītās vietās lielā ātrumā cilvēkam ar tik nelielu pieredzi kā man nav viegli, tačuiespringstot un koncentrējoties, tas sāk izdoties.

Protams, paliek jautājums par komfortu – cietā dakša un ne pārāk spēcīgās canti bremzes dara savu un par laisku kruīzēšanu takās jāaizmirst. Taču ir vēl kāds pluss – laikam jau riepu diametra dēļ sīkos negludumus, bedres un saknes tā īsti nemaz nejūt un ar pāris minieniem esmu jau pāri. Grūtāk gāja smiltīs, bet tas nudien ir saistīts ar braukšanas prasmes smiltīs nepietakamību.

Domāju, ka būtu interesanti veikt testu – cik ātri kādu konkrētu trasi iespējams nobraukt ar gan ar CX, gan ar MTB. Pēc maniem pašreizējiem vērojumiem Cyclo Cross viennozīmīgi būtu līderis. Kopumā varētu teikt, ka braukt ar Cyclo Cross ļoti tehniskā trasē man ir grūtāk nekā ar MTB, jo šaurās riepas un zemā stūre nepiedod kļūdiņas, toties tas ir ātrāk un krietni interesantāk.

Par spīti aizspriedumiem pret šosejnieka izskatu, izbraucu arī vienkārši pa pļavu ar zāli līdz ratu augšai, pa dzelzceļa sliežu pārliktņiem, vienkārši meža sūnām un pāris dubļainākām vietām. (Ceru, ka velosipēda īpašnieks nenosirmos šo visu izlasot.) Runājot par aizspriedumiem, ar šosejnieku braukt ir kruta, braukt mežā- citiem nesaprotami, tāpēc vēl krutāk, un savai pašapziņai tas ir ideāli.

Iesaku!

Es braucu ar velo, nodarbojos ar velo orientēšanos Latvijas izlases līmenī. Vēl lasu lekcijas RTU un rakstu treniņu plānus. 

Plašāk par mani

Tu esi nokļuvis īstajā vietā! Treniņu plāns ļaus Tev izmantot laiku efektīvi, kļūt ātrākam un apsteigt svarīgākos konkurentus. Kad sāksim?  

Rakstiet: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.