Sezona atklāta ar 5. vietu Cyprus Sunshine Cup. Interesanti braukt sacensībās ārzemēs, jo var redzēt gan citādas trases, gan atšķirības sacensību organizācijā.
Pirmo reizi karjerā mūs visus uz startu izsauca UCI komisārs. Man iedeva otro rindu. Biju visai uztraucies, iespējams bildēs varēs redzēt. Kā nekā jāaizstāv komandas krāsas, un pa ziemu jau aizmirsies, kā tas ir- stāvēt startā, un vispār pirmais starts pēc ilgāka laika.
Starta sprintā bērnišķīgi kļūdījos, un slēdzoties aizgrūdu pārslēdzēju uz nepareizo pusi- tā vietā, lai pieliktu ātrumu, ieslēdzu mazos zobratus. Video uz reiz redzams, kā visi sāk iet garām.
Starta cilpa bija pret kalnu. Tā protams jābūt, lai notiktu izretošanās. Es biju nolēmis, ka braukšu savā ātrumā, vai nedaudz virs, katrā ziņā neskriešu tempā, ko varu izturēt tikai 30-40 sekundes, jo pudeles kakls trasē būs tikai desmit minūtes pēc starta. Līdz pirmajam nobraucienam trase plata, apdzīšana bez problēmām. Tā ir liela jaudas mērītāja priekšrocība, ka aparāts vienkārši pasaka priekšā cik drīkst darīt. Daži jaunieši centīgi pagāja man garām, lai pēc kilometra vai diviem atkristu aizmugurē. Savukārt tie, kas bija stipri, tie kā brauca, tā arī aizbrauca.
Paliku divatā ar British Army Cycling džeku, un tā varēja būt cīņa līdz finišam. Diemžēl cīņa beidzās pēc pirmā skarbā nobrauciena. Viņam bija fullītis, un džeks vienkārši aizbrauca. Katrā līdzenumā un pret kalnu pamazām vilku klāt, bet ar to bija par maz. Vēlāk uzzināju, ka British Army Team visai regulāri trenējot braukšanas iemaņas Londonas olimpiskajā trasē. Ko tu stipram padarīsi...
Otrais aplis bija bez pozīcijas izmaiņām. Trešo palaidu vēl mazliet vieglāk- noķert nevienu nebija iespējams. Pieskatīju tikai, lai no aizmugures neviens nepiebrauktu klāt. Katrā ziņā bija interesanti atklāt sezonu jau martā. Kas zina, varbūt nākamgad braukšu atkal.