Velotreniņi

Es uz MTB riteņa pirmo reizi pilnīgi nejauši uzkāpu 34 gadu vecumā kompānijas pēc nobraucot Kandavas SEB MTB posmu. Tas bija grūti, bet aizraujoši. Grūti, jo kādus 15 gadus biju atstājis pilnīgā novārtā regulāras fiziskās aktivitātes, liekais svars, bet aizraujoši, jo parādījās cīņas spars un sacensību gars, ekstrēmas sajūtas, gandarījums par grūtību pārvarēšanu. Kandavā MTB kļuva par manu hobiju. Sāku piedalīties SEB un Sportlat MTB posmos, taču regulāriem velo treniņiem laiku neatradu. Ik pa laikam izbraucu treniņos, mocīju sevi grūtās meža takās un Bernātu kāpās, tas bija forši, bet nekādu īpašu rezultātu nedeva.

Tad internetā pamanīju mājas lapu www.velotrenini.lv, un tas bija tas, ko meklēju. Sacensībās gribējās gūt vēl lielāku gandarījumu, braukt ātrāk, labāk pievarēt kalnus un kāpumus. No sākuma šaubījos par komunikāciju virtuālā veidā, taču izrādījās, ka tā var organizēt treniņus ļoti veiksmīgi. Kopš uzsāku sistemātiskus treniņus fiziskā pašsajūta ir kļuvusi ievērojami labāka, nav vairs nekādu (īpaši psiholoģisku) pretenziju pret braukšanu garos kāpumos, pret vēju vai mīkstiem grants ceļiem. Sistemātiski treniņi nozīmē arī lielu dažādību un tas kļūst interesanti. Viens no lielākiem pārsteigumiem man bija pulsometrs un treniņu darbs pulsa zonās. Izrādījās– darīt ātri, ilgi vai līdz besim ir neefektīvi.

Ja MTB ir hobijs ir svarīgi sakārtot prioritātes– darbs, ģimene, bērni, studijas, citas lietas un velo treniņi. Izstrādāts treniņa plāns ļauj to veiksmīgi izdarīt – tā ir kā konkrēta, taustāma vienošanās ar visām pusēm, tad velo treniņi dod reālu labumu arī citām lietām. Ja Tu esi labā fiziskā formā – labāk sokas darbi, tāpat velo treniņš ir lielisks pretstresa līdzeklis – rezultātā iegūst ģimene un visi apkārtējie.

Ir vērts pieminēt vēl vienu ieguvumu no treniņiem. Ik pa laikam piedalos autorallijos kā stūrmanis. Uztrenētā izturība un elpošana ļauj vienas elpas vilcienā nolasīt stenogrammu turpat vienas pus lapas garumā. Agrāk es to tik labi nevarēju.

Vēl ziemā spēlēju skvošu. Treniņos iegūtā izturība dod patiešām lielu gandarījumu laukumā, kā arī rezultāti ir daudz labāki. Turklāt treniņu partneri ir pārliecināti, ka es tagad "pa kluso" trenējos pie kāda no Latvijas labākajiem skvoša treneriem.

Skan ambiciozi, bet sistemātiski turpinot treniņus, gūstot no tā prieku, un pievēršot uzmanību niansēm, man 36 gadus vecam kantora darbiniekam, ir reāli iespējams sasniegt labus rezultātus, piemēram, iebraukt SEB MTB maratonu tautas klases divsimtniekā, varbūt pat simtniekā.

Pieņemot lēmumu beigt vienkārši tāpat piedalīties MTB sacensībās un sākt sistemātiski trenēties, viss izskatījās vienkārši – pulsometra iegāde, slodzes tests, pēc kura izstāsta vadlīnijas ziemas treniņiem, un atliek tikai mīt. Kādu laiku ar to arī varēja iztikt, un atrast motivāciju no rīta pirms darba mierīgā garā nobraukt 2 stundas pa šoseju vai vakarā pasēdēt uz ruļļa, skatoties filmu, nebija nemaz tik grūti. Domājams, tādā mierīgā garā arī darbotos līdz pavasarim un tad sāktu kasīt pakausi, sak, kas tie tādi intervālu treniņi un no kura gala sākt?

Paveicās, ka ziemas sākumā manu treniņu procesu pārķēra Eduards un ievirzīja ļoti motivējošās un disciplinējošās sliedēs– prasot nodefinēt sezonas svarīgākās sacensības, izskaidrojot, pēc kādiem principiem tiek sastādīts plāns, pielāgojot treniņus manai sagatavotībai un dzīvesveidam. Sacensību kalendāra nenoteiktības dēļ plāns ticis vairākkārt pārstrādāts, tāpat arī korekcijas ievieš slimības reizes un svarīgi pasākumi, kas iekrīt plānotajās treniņu dienās – vienmēr operatīvi saņemu padomus par to, kā pārkārtot treniņus, lai ar ierobežotiem laika resursiem izdarītu maksimāli daudz darba. Tā kā ziemā vieglāk ir uzkāpt uz slēpēm, nevis ruļļa, slēpošana veiksmīgi tikusi iekļauta treniņplānā, un vismaz uz slēpēm jau jūtami ar hronometru izmērāmi uzlabojumi fiziskajā formā.

Tikpat svarīgi ir izsmeļošie paskaidrojumi attiecībā uz treniņu mērķiem un metodēm (galvenokārt par tēmu “Kāpēc man tik grūti?”), kas ļauj gan vieglāk pārciest sviedros piemirkušos šortus, gan vajadzības gadījumā pavariēt treniņa saturu atbilstoši pašsajūtai. Un, galvenais – lai arī labprātāk trenējos vienatnē un padomdevēju fiziskā klātbūtne nereti nervozē – attālināti jūtamā “elpa pakausī”, proti, regulārā atskaitīšanās Eduardam ļoti motivē un disciplinē turēties pie treniņu uzdevumiem un nepalaisties slinkumā. Pagaidām par rezultātiem pāragri spriest un brīžos, kad pašai šķiet, ka “nevienā acī”, nākas atcerēties – izturības sporta veidos neviens ar pāris mēnešiem treniņu par spīdekli nav kļuvis –, taču arī pats process ir aizraujošs un noteikti vērts ieguldītā laika un pūļu.