Pēdējās sezonās ir tā trakā tendence slavēt 29er’us- „velo ar lielajiem ratiem”.  Nešaubos, ka gan vecajiem 26er, gan jaunajiem 29er katram ir savas priekšrocības, jautājums tikai- kurš katram no mums piemērotāks? Šoruden man ir radusies iespēja to pārbaudīt praktiski, bet nu pat visu pēc kārtas.

2013. gada pavasarī būvēju sev jaunu MTB, un protams, ka tika rūpīgi izsvērts jautājums par ratu lielumu. Paliku pie 26 collām, jo 1) esmu sācis nodarboties ar MTB orientēšanos Latvijas izlases līmenī un gribu tikt vēl augstāk. Katrā distancē ir 20-30 kontrolpunkti, kas nozīmē papildus 20-30 reizes bremzēt, un 20-30 atkal paātrinātties. Var matemātiski sarēķināt, ka paātrinājums 26 collām ir apmēram 10% labāks nekā 29 collu ratiem, un to apliecina arī prakse.

Tas bija galvenais arguments, domājot ka daudzie paātrinājumi izšķirs par labu ripošanai garos gabalos, kas nav nemaz tik gari. 2) Internetā pieejamā informācija par 26er un 29er atšķirībām nebija viennozīmīga. Visu atrodamo testu rezultātos bija trūkumi, visbiežāk pārāk mazs braucienu skaits, lai izdarītu statistiski vērā ņemamus secinājumus. 3) Ļoti bieži tiek apgalvots, ka 29nieks pēc sajūtām ir ātrāks, un es tam piekrītu. Savukārt reālie apļu laiki trasēs ir dažādi, bez viennozīmīga viena vai otra ratu izmēra pārsvara. 99% braucēju svarīgas ir sajūtas, jo labās sajūtas dod prieku braukt. Ja liekas ka esi ātrāks, nav vairs svarīgi, vai patiešām esi ātrāks. Man svarīgs ir rezultāts (laiks). Īsi sakot, paliku pie Scott Scale 26er, turklāt nebija jāmet ārā esošie riepu krājumi un treniņrati. Vēl viens plusiņš, visai svarīgs.

Sezonas gaitā MTB mačos ievēroju, ka atsevišķās situācijās man ir grūti noturēties aiz 29niekiem. Vaļā jau nepalaidu, taču pa saknēm un bedrēm nācās lieki piepūlēties. Vai tas bija dēļ ratu izmēra, vai cietās dakšas, grūti pateikt. Aprunājos ar pāris ārzemju elites MTBO braucējiem, viņi visi pārgājuši uz lielajiem ratiem. Tas viss pamazām sāka raisīt šaubas, un nolēmu veikt praktiskus testus, ja izdosies sarunāt kādu 29er uz ilgāku laiku. 1-2 treniņi neskaitītos.

Šobrīd pagrabā atrodas gan manis paša Scott Scale 26er, gan Ķīnas karbona 29er. Svars attiecīgi 8.8 un 9.1 kg. Tātad svars testa rezultātus būtiski neietekmēs. Abiem cietās karbona dakšas. Slēdži atšķiras, nāksies pierast. Riepas uzlikšu vienādas. Nevar noliegt, kas gribētu lai uzvar 26er, jo tad nekas nebūs jāmaina, nebūs izdevumu, varēs turpināt braukt ar esošo ričuku. Lai vai kā, būšu objektīvs.

Plānots katrā treniņā veikt 2-3 intervālus uz laiku (6-10 min) sacensībām raksturīgās trases sekcijās. Tiks izbraukta ātra tūristu taka ar bremzējamiem līkumiem un saknēm no Velnalas līdz Lielajam akmenim, smilšains meža ceļš Egļupē gar dzelzsceļu, grants posms virzienā uz Līgatni, Vikmestes gravas taka, kas ir pagarš, sakņains nobrauciens vairāku minūšu garumā, un ja nebūs apnicis, tad taka gar kraujas malu no Mednieku namiņa līdz Velnalai- līdzena, ļoti ātra, ar saknēm, nedaudz uz leju. Sekcijas pret kalnu tikai tad, ja paliks laiks. Tur rezultātu nosaka tikai svars, jo pietiekami garu, akmeņainu, sakņainu kāpumu vairāku minūšu garumā, kur svarīga būtu vadāmība un saķere, Latvijā vienkārši nav.

Man tika ieteikts, ka vajag viena ražotāja ričukus, ka vajag vienādu aprīkojumu, vajag braukt 100, vai pat 200 km, un tad skaties nogurumu... Nieki! Es netaisos būt tas guru, kurš paziņos, ka viens vai otrs ratu izmērs ir labākais, un otrs ir metams ārā. Man svarīgi kurš no šiem abiem ričukiem būs piemērotākais tieši man un manām sacensībām, manām distancēm, un 100 km tā noteikti nav. Nesatraucos, ka Scott Scale pretinieks būs lētais Ķīnas karbons. Ja ātrāks izrādīsies 29er, tad visticamākais, ka to pašu Ķīnas karbonu arī pirkšu eBay, jo diez vai varēšu atļauties nolikt veikalā uz letes 2-3 tūkstošus latu par gatavu risinājumu.

4-5 trases, divi ričuki, katrā trasē vajadzētu braukt vismaz 2-3 reizes... Tātad minimums 16 treniņi. Nekas, būs ko oktobrī darīt :) Publicēšu visu analīzi, secinājumus un grafikus.

P.S. Pirmie divi treniņi Velnalas takā jau aizvadīti, bet par to nākamajā rakstā. 

 
Atsauksmes

  • Eduards ne tikai sagatavo individuāli pielāgotus un metodoloģiskus treniņplānus, bet arī klātienē māca tehniskās gudrības un arvien izdomā jaunas metodes, kā palīdzēt pārvarēt meitenēm tik tipiskās bailes, nedrošību un iedvesmo jauniem sasniegumiem. Mans uzdevums savukārt ir uzticēties trenera metodēm, konsekventi izpildīt uzdoto un sniegt atgriezenisko saiti.

    − Zane

  • Sākot sadarboties ar treneri, process kļuva jēgpilns, mērķtiecīgs, un cilvēkam ar tādu raksturu, kā manējais- ar svārstīgu motivāciju, apšaubāmu disciplīnu, tas ir nenovērtējams ieguvums. Tāpēc, ja sajūtat interesi, es noteikti iesaku tādu izmantot.

    − Ilmārs

  • Skan ambiciozi, bet sistemātiski turpinot treniņus, gūstot no tā prieku, un pievēršot uzmanību niansēm, man 36 gadus vecam kantora darbiniekam, ir reāli iespējams sasniegt labus rezultātus, piemēram, iebraukt SEB MTB maratonu tautas klases divsimtniekā, varbūt pat simtniekā!

    − Vilnis

  • Lai arī labprātāk trenējos vienatnē un padomdevēju fiziskā klātbūtne nereti nervozē- attālināti jūtamā “elpa pakausī”, proti, regulārā atskaitīšanās trenerim ļoti motivē un disciplinē turēties pie treniņu uzdevumiem un nepalaisties slinkumā.

    − Anete

Es braucu ar velo, nodarbojos ar velo orientēšanos Latvijas izlases līmenī. Vēl lasu lekcijas RTU un rakstu treniņu plānus. 

Plašāk par mani

Tu esi nokļuvis īstajā vietā! Treniņu plāns ļaus Tev izmantot laiku efektīvi, kļūt ātrākam un apsteigt svarīgākos konkurentus. Kad sāksim?  

Rakstiet: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.